Meža likums nosaka, ka mežs ir “zeme, kas Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā mežs.” Tas nozīmē, ka cilvēkiem īpašumā var būt arī mežs, kurš teritorijas ziņā ir pavisam neliels. Bieži vien šādu mini mežu īpašniekiem rodas jautājums, kā vislabāk šādus zemes gabalus apsaimniekot. Dažkārt pielietot tradicionālās mežizstrādes metodes ir nelietderīgi, jo gluži vienkārši tas ir nerentabli. Izcērtamais apjoms var būt tik neliels, ka uzņēmumam, piemēram, neatmaksājas transportēt meža tehniku un ieguldīt darbu plānošanas procesā. Taču tas nenozīmē to, kas šādi zemes gabali būtu jāatstāj novartā. Turklāt nereti no meža ir jātbrīvojas jebkurā gadījumā, jo plānojas mājas celtniecība un meža transfomēšana dzīvojamajā zonā. Pielietojot dažādas netradicionālas metodes, ir iespējams izmaksas dažādos veidos optimizēt un rezultātā, pārdodot iegūto kokmateriālu, saņemt pieklājīgu naudu. Šo metožu pamatā ir pieņēmums, ka meža īpašnieks daudz ko var izdarīt saviem spēkiem.
Šajā rakstā es dalīšos ar konkrētu piemēru, taču pieņemu, ka pastāv daudz citas, droši vien vēl labākas, metodes, kā efektīvi nozāģēt, sagarumot un izvest apaļkokus līdz krautuvei, neizmantojot mežzstrādes specializeto tehniku. Tāpēc es aicinātu arī citus meža īpašniekus dalīties savā pieredzē!
Konkrētais īpašums atrodas pierīgā, Berģos un īpašnieks šo gabalu bija iegādājies ar mērķi būvēt sev ģimenes māju. Atzīmējot zāģējamos kokus un veicot mērījumus, izrādījās, ka iegūstamais kubikmetru apjoms bija aptuveni 40 m2, kas ir ideāls daudzums, ja ņem vērā, ka kokvedējs var aizvest aptuveni 36 m2 zāģbāļki. Tālāk tika veikta neliela aptauja starp potneciālajiem pircējiem krautuvē. Pirms uzsākt kādus darbus bija ļoti svarīgi, lai konkrētais pircējs atbrauc un novērtē apstākļus uz vietas, proti, vai vispār būs iespājams baļkus iekraut kokvedējā, lai beigās nesanāk, ka pircējs kādu iemeslu dēļ atsakās no konkrētās kravas. Šajā situācijā tas bija ļoti noderīgi, jo piebraucamais ceļš bija diezgan šaurs, kā arī paralēli tam gāja vadi, kas apgrūtināja iekraušanu.
Tā kā īpašums atrodas turpat pie ceļa tika pieņemts lēmums sagaramutos baļķus izvest ar parastu apvidus automašīnu - 2003. gada izlaiduma Nissan Double Cab. Vislielākais mīnuss šeit izradījās fakts, ka pārsvarā apaļkokus nebūs iespējams kraut vienu otram virsū, jo gluži vienkārši tie ir pārlieku smagi. Tāpēc būtiski bija savlaicīgi izplānot baļķu izvietojumu tā, lai tie maksimāli kompakti iekļautos tiem atvēlētajā vietā.
Kā vienīgais papildaprīkojums, kas tika iegādāts Depo veikalā, bija lielākā izmēra ķēde un divi dažāda izmēra āķi, kuri tika piestiprināti abos ķēdes galos. Kopējā summa nepārsniedza 20 euro. Šeit būtisks bija apsvērums, lai ķēde nebūtu pārāk gara un pieķēdētais baļķis atrastos maksimāli tuvu mašīnai. Ar to tika panākts, ka baļķa gals tika piepacelts, kas atviegloja tā vilkšanu.
Baļķu vilkšana bija samerā vienkāršs un ātrs process, kur idealā gadījumā tika iesaistīti divi cilvēki – viens mašīnai pie stūres, otrs savukārt koordinēja piebraukšanas attālumu un pieķēdēja baļķi, kas pēc savas būtības izrādījās pavisam viegla manipulācija. Kad baļķis izvilkts ārā, abi iesaistītie pieripināja to tuvāk parējiem. Visbeidzot, lai baļķi izturētu kvalitātes kontroli, tiem bija jāpāriet pāri ar slotu, tādējādi to atbrīvojot no vilkšanas procesā pielipušās melnzemes. Tas arī viss!
